drusciņ
Tā kā visi mani atkarībseriāli aizgājuši atpūsties, pievēršos jaunām atkarībām – Harper’s Island un Weeds. Harper’s Island ir viena dikti sieraina šausmene ar nežēlīgu slaktiņu uz salas, šķiet, 13 sēriju garumā. Ļoti asiņaini un jūsminoši. Toties par Weeds gan jau dzirdējuši visi. Mammīte zālītes dīlere. Jo vairāk skatos, jo vairāk man viņai gribas uzšaut. Tracinoša būtne. Bet soundtreks foršs, ja neskaita to, ka katra piektā dziesma ir “Little Boxes” kaut kāds kārtējais kavers.
Vēl aizraujos ar smsbox.lv. Pieļauju iespēju, ka šī mana prieka dēļ daži eksemplāri savos telefonos vēlētos bloķēt sms saņemšanu kā funkciju vispār.
Arī ar skolu ir cauri. Vēl 4 dienas līdz smalkā papīriņa saņemšanai. Un man ir vairāk brīva laika, kā tajā nedēļā, ko veltīju bakalaura rakstīšanai. Tagad lasu grāmatas. Vismaz cenšos. Pēdējā izlasītā – Murakami “Dejo dejo dejo”. Daudz biezāka kā stāsts par aitu, bet arī daudz aizraujošāka. Tik aizraujoša, ka vienu brīdi pat sāka likties, ka esmu kā tas galvenais varonis – mētājos apkārt, katru vakaru dzeru, ēdu pārsvarā ārpus mājas un visā visumā nesaprotu, kas ar mani notiek un ko iesākt ar the thing called life.
Ar Voldenu tā arī paliku pusceļā. Viss mans fanātisms par zaļo, ekonomisko dzīvesveidu izkūpēja gaisā, kad tētis taisījās nojaukt sabrukušo sētu, bet atbrauca tas onka ar viskiju un sašliku, un viss izpalika. Stulbais alkohols.
Tagad lasu Murakami “Uz Dienvidiem no robežas, uz Rietumiem no saules”. Ļoti plāna grāmata, ļoti lēni lasās. Tomēr man patīk tas, ka viņš atkal ir vienīgais bērns ģimenē. Un tā jau laikam ir – tādi pievelkas un viens otru labāk saprot.
Par filmām – Knowing (par to ciparu pareģojumu par pasaules galu un citplanētiešu būšanām) – pilnīgs sviests, Phoebe in Wonderland (par meiteni, kas dzīvo ilūziju pasaulē un kurai izsprūk visādas nejēdzības) – laba filma, taču dikti nomācoša. Vismaz es tagad rūgstu.
Par dzīvi – aj, izlaidumu un Jāņu laiks. Ceru, ka vismaz šie Jāņi nebūs no nūģiskajiem visu 23 gadu laikā… Un man ir 4 kastes ar Ferrero Rocher. Jippī.
